Ko rakstīt pie fotogrāfijām? Žurnālings tavā scrapbook

Fotogrāfija parāda, kā viss izskatījās. Tas, ko tu uzraksti blakus, pastāsta, kas tur bija, kas notika un kāpēc tu gribēji šo mirkli saglabāt. Skraperi to sauc par žurnālingu (journaling), un daudziem tā ir pati grūtākā lapas daļa. Ar dažiem pastāvīgiem jautājumiem un pāris noderīgiem trikiem uz papīra gandrīz vienmēr kaut kas parādās.

Kas ir žurnālings un kāpēc tas ir svarīgs

Žurnālings ir viss, ko tu lapai pievieno vārdos: vārds, datums, viena teikuma paraksts, saraksts vai vesels stāsts. Tas var līdzināties dienasgrāmatai, bet nav obligāti. Kopā ar fotogrāfijām, virsrakstu, embellishments (rotājumiem) un fonu tas ir viena no lapas pastāvīgajām sastāvdaļām.

Kas atver albumu, vispirms skatās fotogrāfijas un tikai pēc tam meklē vārdus. Bez teksta skatītājam atliek minēt, un pēc pāris gadiem tas attiecas arī uz tevi. Daudzi skraperi to pazīst: lapa, ko viņi izveidoja tikai pēc daudziem gadiem, ar diviem bērniem, kas bija tik līdzīgi, ka neviens vairs droši nezina, kurš ir bildē. Tas, kas tagad šķiet pašsaprotams, aizmirstas ātrāk, nekā tu domā.

Sāc ar pieciem jautājumiem

Ja nezini, ar ko sākt, uzdod sev piecus jautājumus, ko izmanto skraperi visā pasaulē. Angliski tos sauc par piecām W (five W's).

1. Kas ir bildē? Pieraksti vārdus, arī tad, ja tev tas šķiet pilnīgi skaidrs.
2. Kas notika? Karnevāla tērps bez paskaidrojuma ātri var izskatīties pēc pavisam cita stāsta.
3. Kur tas bija? Ne katra vieta ir atpazīstama. Pieraksti ciemu, māju vai kempingu.
4. Kad tas bija? Precīzs datums ir jauki, bet der arī gads vai gadalaiks. Ja nezini, uzraksti kaut ko līdzīgu “vasara, kaut kad deviņdesmito gadu sākumā”. Varbūt kāds cits to vēlāk papildinās.
5. Kāpēc tu uzņēmi šo bildi? Bieži vien šī atbilde jau pati ir stāsts.

Ja esi aizmirsis detaļas, ieskaties savā kalendārā vai ziņās, ko toreiz sūtīji, vai apskati bildes datumu un vietu savā telefonā. Tāpēc daži skraperi katru dienu pieraksta īsu sarakstu ar to, ko darīja, lai vēlāk būtu uz ko balstīties.

Ar vecām ģimenes fotogrāfijām ir citādi. Pajautā onkuļiem, tantēm un vecvecākiem, ko viņi vēl atceras, pameklē vecās vēstulēs un izgriezumos un pieraksti arī sīko detaļu, ko kāds pastāstīja dzimšanas dienā. Izdrukātu fotogrāfiju aizmugurē, pie malas, viegli ar mīkstu zīmuli uzraksti vārdu un datumu, lai šī informācija nepazūd. Ja zīmulis uz gludas aizmugures neraksta, uzraksti to uz kartītes pie fotogrāfijas.

Ja nezini, ko teikt

Tukšs laukums, kur jābūt tekstam, var paralizēt. Palīdz, ja neuztver to kā sacerējumu. Izvēlies formu, un vārdi bieži nāk paši.

• Viens vārds sākumam. Uzraksti “šodien” vai “tieši tagad” un pabeidz teikumu. Zīmogi un uzlīmes ar vārdu vai jautājumu darbojas tāpat: tev atliek tikai atbildēt.
• Saraksts. Ar svītriņām, numurēts vai kā alfabēts, ar kaut ko par cilvēku vai dienu katram burtam. Tā mazā vietā ātri iemūžini daudz.
• Laika līnija. Tā var būt viena diena, no brokastīm līdz gulētiešanai, vai gadu virkne, piemēram, visas pirmās skolas dienas pēc kārtas.
• Saruna. Pieraksti burtiski, kas tika teikts. Īpaši mazu bērnu teikto citādi ātri aizmirsti.
• Citāts vai dziesmas rinda. Ļauj tai stāvēt atsevišķi vai izmanto to kā atspērienu saviem teikumiem.
• Humors. Kam nav jājūtas svinīgi, tam rakstīt ir vieglāk.
• Padod pildspalvu tālāk. Ļauj savam bērnam, partnerim vai omei kaut ko uzrakstīt. Tad lapā ir cita balss, un šāds rokraksts vēlāk bieži kļūst par vienu no dārgākajām lietām grāmatā.

Ja joprojām nesanāk, vispirms uz melnraksta lapiņas bez kārtības uzraksti visu, kas nāk prātā. Pēc tam izvēlies divus vai trīs teikumus, kas mirkli notver vislabāk.

Cik daudz rakstīt un no kura skatpunkta?

Nav noteikuma, cik daudz jāraksta. Fotogrāfijai ar tulpju pušķi varbūt pietiek ar virsrakstu un datumu. Mirklis, kas tevi aizkustināja, ir pelnījis rindkopu. Ne katrai lapai vajag daudz teksta, un albumā par vienu ceļojumu nav katrā lapā no jauna jāskaidro, kur tu biji.

Svarīgāks par garumu ir tas, ko tu pieraksti. “Mēs pludmalē” nepastāsta neko, ko bilde jau nerāda. Labāk raksti par to, kas palika ārpus kadra: kas notika tieši pirms bildes, ko jūs darījāt pēc tam, kā tur smaržoja vai skanēja. Konkrētas detaļas pasaka vairāk nekā lieli vārdi. “Viņš visu pēcpusdienu stiepa līdzi pusotra litra ūdens pudeli” paliek atmiņā labāk nekā “viņš bija tik mīlīgs”.

Tad vēl skatpunkts. Katrai formai ir sava noskaņa:

• Es: tu stāsti, kā tu to piedzīvoji. Tas ir personiski, un tā arī tu pats reiz esi grāmatā.
• Tu: tu raksti cilvēkam, kas ir bildē, kā īsu vēstuli. Tas skaisti der albumam bērnam vai kā dāvana.
• Viņš vai viņa: tu stāsti kā pārskatu. Tas ir mierīgāk un neitrālāk, un noder ģimenes albumā ar vecām fotogrāfijām.

Katrai lapai izvēlies vienu skatpunktu un pieturies pie tā. Mainīšana viena teksta ietvaros lasās nemierīgi.

Vietas atvēlēšana tekstam

Lielākā daļa skraperu vispirms veido dizainu un raksta pašās beigās. Tā var darīt, bet dažreiz izrādās, ka vietas ir par maz. Ja jau zini, ka pie lapas būs stāsts, vispirms uzraksti to melnrakstā. Tad redzēsi, cik daudz vietas vajag, un uzreiz to ieplānosi lapas izkārtojumā.

Šīs vietas der gandrīz vienmēr:

• Žurnālinga kartīte blakus bildei vai zem tās, no cardstock (bieza, vienkrāsaina papīra) vai dizaina papīra atgriezuma.
• Josla zem bildes. Paliktni, papīra malu aiz bildes, apakšā izveido apmēram par 7 līdz 10 mm platāku nekā sānos, lai tur ietilptu īss paraksts.
• Mierīga, tukša lapas daļa. Brīvā vieta arī ir laba vieta vārdiem.
• Šauras strēmeles ar pāris vārdiem, ja tev nevajag veselu stāstu.

Vislabāk raksti uz atsevišķas kartītes un pielīmē to tikai tad, kad tā ir gatava. Ja kaut kas noiet greizi, tu uztaisi jaunu kartīti, nevis jaunu lapu. Taisnām rindām novelc plānas līnijas ar zīmuli un lineālu un izdzēs tās, kad tinte ir nožuvusi. Ja tekstam jāietilpst noteiktā laukumā, vispirms pamēģini uz melnraksta papīra, lai zinātu, cik daudz tur ietilpst.

Tev labāk patīk drukāt? Tad izvēlies labi salasāmu, ne pārāk mazu burtu, piemēram, ap 11 līdz 12 punktiem, un vienā lapā izmanto ne vairāk kā divus fontus. Daudzi skraperi to apvieno: fakti nodrukāti un viens teikums ar roku. Pat ja tev nepatīk tavs rokraksts, tieši tas padara lapu personisku. Izmanto pildspalvu ar ūdensizturīgu tinti un vispirms izmēģini to uz tā paša papīra atgriezuma.

Ja gribi pastāstīt vairāk, nekā ietilpst

• Saīsini tekstu. Izsvītro to, ko bilde jau rāda, un atstāj teikumus, kurus tiešām gribi saglabāt.
• Pielāgo dizainu. Viena bilde mazāk vai mazāka bilde atbrīvo vietu stāstam.
• Paslēp tekstu. Mazā aploksnītē (C7 vai C8 ir ērts izmērs), aiz atlokāma vāciņa vai uz kartītes, ko izvelc no kabatiņas, ietilpst garš teksts. Taču vārdus un datumu uzraksti redzami pašā lapā.
• Pievieno vēl vienu lapu. Bildes liec pa kreisi un stāstu pa labi, lai kopā tās veidotu atvērumu: divas lapas, kas pieder kopā.
• Vispārējo stāstu pastāsti vienreiz. Ievadlapa albuma sākumā ar to, kur un kad, ietaupa atkārtošanos visās nākamajās lapās.

Jautājumi, kas der vienmēr

Noliec šo sarakstu blakus savai darba vietai vai ielīmē to grāmatas sākumā. Izvēlies vienu, godīgi uz to atbildi, un tavs žurnālings ir uz papīra.

• Kāpēc es tajā brīdī paķēru fotoaparātu?
• Kas notika tieši pirms vai tieši pēc šīs bildes?
• Ko kāds teica, un kā tas izklausījās?
• Ko bildē neredz, bet es joprojām atceros?
• Ko es gribu, lai kāds par to zina, kad pats vairs nevarēšu pastāstīt?
• Kā šajā laikā izskatījās parasta diena?
• Ko par to domāja citi, viņu pašu vārdiem?
• Par ko mēs smējāmies?
• Kas tagad ir pavisam parasts, bet vēlāk šķitīs īpašs? Padomā par dziesmām radio, tās nedēļas ziņām vai to, kas bija uz galda.
• Ko es no tā iemācījos vai ko sāku vairāk novērtēt?
• Ko es pēc desmit gadiem gribētu atkal izlasīt?

Parastās dienas ir tikpat pelnījušas vārdus kā lieli notikumi. Otrdienas rīts pie brokastu galda pēc divdesmit gadiem bieži ir tieši tas stāsts, ko tu meklē. Sāc šodien ar vienu lapu un pieciem jautājumiem, un paskaties, kas vēl uzpeld.