Kā radās kolāža: no Pikaso un Braka līdz Hannai Hēhai

Ja tu žurnālā salīmē kopā avīzes strēmelīti, čeku un ziedu no žurnāla, tu dari to, ko pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem uzskatīja par nelielu revolūciju. Kolāža tagad ir tik ierasta, ka aizmirstam, ka kāds to reiz izdarīja pirmo reizi. Tās vēsture ir pārsteidzoši aizraujoša, un tā tev dos dažas noderīgas idejas tavām lapām.

No kurienes nāk vārds

Vārds „kolāža” nāk no franču valodas. Darbības vārds coller nozīmē „līmēt” vai „pielīmēt”, un colle ir līme. Tātad pats vārds nozīmē tikai to, ka kaut kas ir pielīmēts.

Mākslinieki, kas šo tehniku padarīja slavenu, sākumā lietoja citu terminu: papier collé, pielīmēts papīrs. Tikai vēlāk „kolāža” kļuva par kopīgu vārdu visam, ko pielīmē pie pamatnes, vai tas būtu papīrs, audums, fotogrāfijas vai mazi priekšmeti. Ja darbs skaidri izvirzās telpā, to drīzāk sauc par asamblāžu.

Sirreālists Makss Ernsts vēlāk sausi piezīmēja, ka kolāžu nerada līme. Tajā ir kaut kas patiess. Runa nav par līmēšanu, bet par to, kas notiek, kad blakus noliec lietas, kas viena pie otras nepieder.

Griezts un līmēts jau gadsimtiem

Pikaso un Braku bieži sauc par kolāžas izgudrotājiem, taču griešana un līmēšana ir daudz senāka. Japāņu kaligrāfi jau ap divpadsmito gadsimtu rakstīja dzejoļus uz lapām, kas bija saliktas no plēsta un krāsota papīra, dažreiz ar zeltu un sudrabu. Ķīnā attīstījās papīra griešana.

Eiropā cilvēki gadsimtiem ilgi līmēja albumos visdažādākās lietas. Astoņpadsmitajā gadsimtā angliete Mērija Delanija septiņdesmit divu gadu vecumā sāka veidot botāniskas „mozaīkas” no sīciņiem krāsaina papīra gabaliņiem. Viņa tādas izveidoja gandrīz tūkstoti. Deviņpadsmitajā gadsimtā Viktorijas laikmeta dāmas izgrieza fotogrāfijas un ielīmēja tās zīmētās vai gleznotās dekorācijās, gadu desmitiem pirms kubistiem. Un valentīndienas kartītes, līmējamās grāmatas un dzejoļu albumi bija pilni ar izgrieztām bildītēm.

Pie tā, ka to visu ilgi uzskatīja par mājas rokdarbiem, nevis mākslu, mēs vēl atgriezīsimies.

Papier collé Pikaso un Braka darbos

1912. gadā glezniecībā kaut kas notika. Pablo Pikaso un Žoržs Braks toreiz cieši sadarbojās kubismā – glezniecības veidā, kas sadala priekšmetus plaknēs un parāda tos vienlaikus no vairākām pusēm.

1912. gada pavasarī Pikaso uzgleznoja nelielu klusās dabas gleznu, kurā ielīmēja vaskadrānas gabalu ar apdrukātu krēsla sēdekļa pinumu. Ap ovālo audeklu viņš kā rāmi aplika auklu. Īsts realitātes gabals gleznas vidū – tas bija kaut kas jauns.

Vēlāk tajā pašā gadā Braks kādā veikalā ieraudzīja tapetes, kas imitēja koku. Viņš nopirka rulli, izgrieza no tā gabalus un uzlīmēja tos uz ogles zīmējuma ar augļu trauku un glāzi. To uzskata par pirmo papier collé. Pikaso uzreiz bija sajūsmā. Nākamajos mēnešos viņi kopā izveidoja desmitiem šādu darbu ar avīžu lapām, etiķetēm, notīm, cigarešu papīru un spēļu kārtīm.

Kāpēc tas bija tik īpaši? Gleznotājs vienmēr realitāti atdarināja ar krāsu. Tagad uz audekla bija īsts avīzes gabals ar īstiem burtiem. Avīzes papīrs vienlaikus bija plakne kompozīcijā, pelēks laukums, un atsauce uz tās dienas ziņām. Spēle starp to, kas kaut kas ir, un to, ko tas attēlo, padarīja kolāžu par nopietnu mākslas formu.

Dada: griešana kā protests

Pirmā pasaules kara laikā Cīrihē sapulcējās mākslinieku grupa, kas gribēja izsmiet karu, pilsonisko kārtību un pašu mākslu. Viņi sevi sauca par Dada. Tas sākās 1916. gadā kabarē „Voltaire”. Hanss Arps ļāva līdzdarboties nejaušībai: viņš meta papīra driskas un pielīmēja tās tur, kur tās nokrita.

Dada ātri izplatījās līdz Berlīnei, un tur kolāža kļuva asāka. Mākslinieki izgrieza fotogrāfijas no avīzēm un žurnāliem un salika tās jaunā, bieži rūgtā kopsakarā. To viņi sauca par fotomontāžu. Berlīnes dadaisti sevi neuzskatīja par māksliniekiem, bet par montieriem: cilvēkiem, kas saliek kopā to, kas jau ir.

Hanna Hēha: šķēres kā ass nazis

Pazīstamākā sieviete šajā lokā ir Hanna Hēha (1889–1978). Kopā ar Raulu Hausmanu viņa attīstīja fotomontāžu, un viņu uzskata par vienu no tās izgudrotājām.

Viņas slavenākā darba nosaukums jau pats ir kolāža: Schnitt mit dem Küchenmesser Dada durch die letzte Weimarer Bierbauchkulturepoche Deutschlands, aptuveni „Griezums ar Dada virtuves nazi cauri Vācijas pēdējai Veimāras alus vēderu kultūras epohai”. Tas ir liels, raibs darbs, pilns ar izgrieztām politiķu, militāristu un mākslinieku galvām, starp kurām ir mašīnas, pūļi un atsevišķi burti.

Uzmanību piesaista virtuves nazis. Hēha apzināti izmantoja sadzīvisku tēlu, un viņa daudzus gadus strādāja izdevniecībā, kur veidoja rokdarbu rakstus sieviešu žurnāliem. Viņa grieza no sieviešu žurnāliem, modes attēliem un izšūšanas rakstiem un lika tos blakus varas un tehnikas tēliem. Tā viņa parādīja, kā sievietes tika attēlotas medijos, un apšaubīja divdesmito gadu jauno sievieti. Neraugoties uz talantu, Dada lokā viņa saņēma mazāku atzinību nekā kolēģi vīrieši.

Kurts Šviterss un Merz

Hannoverē Kurts Šviterss (1887–1948) strādāja pa savam. Viņš lasīja to, ko citi izmeta: tramvaja biļetes, etiķetes, kartona gabaliņus, auklu, diegu, pogas, iepakojumus. No tiem viņš veidoja kolāžas, kas ir mierīgi un rūpīgi uzbūvētas, drīzāk poētiskas nekā agresīvas.

Savu darbu viņš sauca par Merz. Vārds radās no izgrieztas bankas reklāmas, kurā no vārda Kommerz bija palicis tikai šis gabaliņš. Švitersam Merz kļuva par kaut ko vairāk nekā nosaukumu. Tas apzīmēja veselu darba veidu: viss var būt materiāls, un mākslinieks tam dod jaunu vietu.

Viņš gāja arvien tālāk. Savā mājā Hannoverē viņš gadiem būvēja Merzbau – kolāžu, kas izauga par telpu, kurai varēja iziet cauri. Tā gāja bojā Otrajā pasaules karā un ir zināma tikai no fotogrāfijām un rekonstrukcijām.

Ja tu veido junk journal no čekiem un iepakojumiem, tu esi tuvāk Švitersam, nekā varbūt domā.

Femāža: sievietes un kolāžas tradīcija

Septiņdesmitajos gados divas amerikāņu mākslinieces, Miriama Šapiro un Melisa Meijere, no jauna palūkojās uz šo vēsturi. Viņas jautāja, kāpēc kolāžu uzskatīja par mākslu tikai tad, kad to veidoja Pikaso. Sievietes jau gadsimtiem grieza, līmēja, izšuva, krāja un šuva. Viņas darināja segas no auduma atgriezumiem, līmējamās grāmatas, albumus, valentīndienas kartītes un rotātas kastes.

Šapiro un Meijere šai praksei deva nosaukumu: femmage jeb femāža. Tas ir savienojums no femme, sieviete, un vārdu „kolāža” un „montāža” izskaņas. Viņas to aprakstīja esejā septiņdesmito gadu beigās. Femāža apvieno papīru un attēlus ar sadzīviskiem materiāliem, piemēram, audumu, mežģīnēm, pogām un dūrieniem, un padara ikdienas dzīvi gan par tēmu, gan par darba veidu.

Kas padara viņu ideju tik spēcīgu: tā noliek skraperi, segu šuvēju un sievieti ar līmējamo grāmatu vienā rindā ar dižajiem vārdiem. Atšķirība nekad nav bijusi tehnikā, bet gan tajā, kam ļāva radīt mākslu.

No mākslas darba līdz žurnālam

Pēc Otrā pasaules kara kolāžu sāka izmantot visur: popārtā, mail art, grāmatu ilustrācijās un reklāmā. Līdz ar datoru „izgriezt” un „ielīmēt” kā vārdi nonāca katrā izvēlnē. Tajā pašā laikā ar rokām veidotā kolāža turpināja pastāvēt, gan mākslā, gan ārpus tās.

Art journal un junk journal ir tiešie visu šo virzienu mantinieki. Tu strādā ar atrastiem materiāliem, liec slāņus, ļauj redzēt malas, apvieno attēlu un tekstu. Tikai tas nekarājas pie muzeja sienas, bet ir grāmatā, kuru tu atver.

Ko vari mācīties no šiem māksliniekiem

• Izmanto īstas lietas. Biļete, tapešu gabals vai aploksne pastāsta vairāk nekā to attēls. Pikaso vaskadrānas gabals iedarbojas tāpēc, ka tas ir īsts.
• Liec blakus pretstatus. Hēha apvienoja sadzīvisko ar politisko, maigo ar skarbo, un tas padarīja viņas darbu spēcīgu. Modes attēls blakus vilciena biļetei veido stāstu.
• Paskaties uz saviem atkritumiem. Šviterss parādīja, ka izmestam materiālam piemīt izteiksmes spēks. Glabā kastīti čekiem, etiķetēm un iepakojumiem ar skaistiem burtiem.
• Ļauj redzēt malas. Plēstas un raupji grieztas malas rāda, ka kaut kas ir pielīmēts, un tieši tajā ir šarms.
• Izmanto vārdus kā attēlu. Kubistiem atsevišķi burti un avīžu gabaliņi bija pelēki laukumi un vienlaikus teksts. Daži izgriezti vārdi var būt tavs journaling.
• Padomā par kontekstu. Attēla nozīme mainās atkarībā no tā, kas atrodas blakus. Pirms līmē, vispirms pabīdi.
• Uztver savu tradīciju nopietni. To, ko tu pie galda dari ar šķērēm un līmi, sievietes darīja jau gadsimtiem. Tā nav ņemšanās, tā ir prasme.

Rīt pamēģini nolikt blakus trīs lietas, kurām nav nekāda sakara vienai ar otru: etiķeti, fotogrāfiju, vārdu no avīzes. Bīdi, līdz kaut kas notiek. Tā tas sākās arī 1912. gadā.