No commonplace book līdz poēzijas albumam: skrapbuku priekšteči

Skrapbuks, kādu to pazīstam tagad, ar 30,5 × 30,5 cm papīru un pilnu kasti ar embellishments, ir jauns. Ideja aiz tā ir gadsimtiem veca: tukša grāmata, ko piepildi ar to, ko gribi atcerēties. Kas pāršķirsta vēsturi, atrod veselu krājumu grāmatu dzimtu. Dažas vēl glabājas arhīvos, viena, visticamāk, guļ tavas mammas bēniņos.

Commonplace book: grāmata, pilna ar izlasītu gudrību

Commonplace book ir personīga piezīmju grāmata, kurā krāj to, ko kaut kur sastop un gribi paturēt. Citāti no grāmatām, teicieni, dzejoļi, receptes, vēstules, piezīmes, dažreiz tabula vai aprēķins. Nosaukums nāk no klasiskās retorikas, kurā „kopīgās vietas” bija pastāvīgie temati, zem kuriem kārtoja argumentus un piemērus.

Atšķirība no dienasgrāmatas ir svarīga. Dienasgrāmata iet pēc datumiem un stāsta par tevi pašu. Commonplace book ir kārtota pēc tematiem un stāsta par to, ko ienes no ārpuses: mīlestību, ticību, politiku, veselību vai jebkurām citām sadaļām, ko pats izdomā. Tas ir rīks, lai atcerētos un atkal atrastu.

Šis paradums ir gadsimtiem vecs, un īpaši populārs tas kļuva kopš renesanses. Anglijā un citur šādu grāmatu veda studenti, zinātnieki un lasītāji, kas gribēja daudz ko saglabāt. Daži to veda visu mūžu. Filozofs Džons Loks pat aprakstīja savu metodi, kā šādu grāmatu kārtot un indeksēt, lai citātu varētu atrast arī pēc daudziem gadiem.

Vēlāk tajās parādījās arī izgriezumi, zīmējumi un žāvēti ziedi. Te sāk iezīmēties līnija uz skrapbuku. Kas tagad ved journal ar skaistiem teikumiem no grāmatām, patiesībā dara tieši to pašu.

Album amicorum: draudzība uz papīra

Otrs atskaites punkts ir album amicorum, latīniski draugu grāmata. Vāciski to sauc par Stammbuch, vecajā nīderlandiešu valodā arī vriendenboek vai vrundboeck.

Paradums radās ap 16. gadsimta vidu, visticamāk, Vitenbergas universitātē, Lutera pilsētā. Studenti lūdza savus skolotājus un studiju biedrus ierakstīt viņu grāmatā parakstu, citātu vai teicienu. Sākumā to darīja Bībeles vai iespiestas grāmatas tukšajās lapās. Izdevēji pamanīja pieprasījumu un sāka iespiest grāmatas ar papildu tukšām lapām, bet vēlāk mazas grāmatiņas tikai ar tukšām lapām.

Ierakstam bija noteiktas daļas. Sveiciens, dzejolis vai citāts, vieta un datums, personīgs moto un rakstītāja vārds, bieži ar fakultāti un dzimto pilsētu. Daudzi ieraksti beidzās ar formulu, kas nozīmēja apmēram: es to uzrakstīju, lai tu mani atcerētos.

Kas bieži krīt acīs: teksts parasti bija labajā pusē, bet kreisajā bija vieta attēlam. Gleznots dzimtas ģerbonis, spalvas zīmējums, papīra griezums, vēlāk arī ielīmētas bildītes. Kas neprata zīmēt, 18. gadsimtā varēja nopirkt iepriekš apdrukātas lapiņas ar kādas universitātes pilsētas gravīru vai ainu no studentu dzīves. Vēlākos albumos parādījās arī izšūtas maliņas, matu šķipsnas un presēti ziedi.

Studenti ceļoja no universitātes uz universitāti un ņēma albumu līdzi. Tā tas kļuva par kaut ko vairāk nekā atmiņu. Slavena profesora paraksts darbojās kā ieteikums nākamajā universitātē, savdabīgs atsauksmju saraksts vēl pirms tāda jēdziena.

Paradums bija īpaši izplatīts vāciski runājošajās zemēs, Nīderlandē un Skandināvijā. Arī Nīderlandē ir saglabājušies 16. gadsimta alba amicorum ar ierakstiem nīderlandiešu, franču un latīņu valodā. Karaliskā bibliotēka Hāgā glabā lielu to kolekciju.

No draugu grāmatas līdz poēzijas albumam

17. gadsimta beigās paradums panīka, bet 18. un 19. gadsimtā atgriezās, nu jau arī pilsoņu vidū un, īpaši 19. gadsimtā, pie sievietēm. Populāras kļuva atsevišķas lapas kasetē, lai vienlaikus varētu rakstīt vairāki draugi. 19. gadsimtā draugu grāmata arvien biežāk kļuva par jaunu sieviešu, bet vēlāk meiteņu lietu.

No turienes nāk poēzijas albums, nīderlandiski poesiealbum. Nosaukums, kā bieži stāsta, ir jautrs pārpratums. Pirmās grāmatiņas nāca no Vācijas, un uz vāka bija vārds Poesie, vāciski dzeja. Nīderlandē to izrunāja ar „oe” kā vārdā poes (kaķis), un tā tas arī palika.

Šī aina tev varbūt ir pazīstama. Bērns, parasti skolas vecuma meitene, aizdod savu albumu radiem, draudzenēm un skolotājai. Labajā pusē nāk pantiņš, bieži pārrakstīts no cita albuma, ar parakstu, piemēram, „par piemiņu no tavas draudzenes”. Kreisajā pusē nāk bildīte, un burti tiek izrotāti.

Arī poēzijas albums stāsta par savu laiku. 19. gadsimtā tajos lasāmi galvenokārt pamudinājumi dzīvot tikumīgi un dievbijīgi. Tajos varēja ielavīties arī politika, kā vācu albumos no 30. un 40. gadiem. Vēlāk tonis kļuva brīvāks un rotaļīgāks.

Spīdīgās bildītes un Viktorijas laika līmēšanas grāmatas

Albumu bildītēm ir sava vēsture. 19. gadsimtā krāsu litogrāfija ļāva lēti iespiest spilgtas bildītes. Eņģelīši, ziedi, bērni, dzīvnieki, putni, tauriņi. Tās iespieda uz loksnēm un izštancēja reljefā, lai tās būtu viegli atdalīt. Nīderlandē tās sauc par glansplaatjes vai poesieplaatjes, Vācijā par Glanzbilder vai Oblaten, Dānijā par glansbilleder.

Viktorijas laika dāmas un bērni tās krāja līmēšanas grāmatās kopā ar reklāmas kartiņām, apsveikuma kartītēm, izgriezumiem no avīzēm un žurnāliem, dzejoļiem un receptēm. Šāda grāmata ir tuvu tam, ko tagad saucam par skrapbukingu: ne tikai rakstīt, bet griezt, kārtot un līmēt. Līdz ar fotogrāfiju tajās parādījās arī fotoattēli, sākumā draugu grāmatās, vēlāk atsevišķos albumos.

Līmēšana toreiz bija ņemšanās ar līmes trauku un otu. Tāpēc Marks Tvens, kaislīgs izgriezumu krājējs, patentēja līmēšanas grāmatu ar līmi, kas jau bija uz lapas un kas bija tikai jāsamitrina. Tā kļuva par komerciālu panākumu.

Grangerizing: grāmata, kas izaug no savām šuvēm

Mazliet aizmirsts atzars ir grangerizing, sauktu arī par papildu ilustrēšanu. Tas nosaukts Džeimsa Greindžera vārdā, angļu mācītāja, kurš 18. gadsimtā izdeva Anglijas biogrāfisko vēsturi. Lasītāji paši sāka meklēt tajā aprakstīto personu portretus un ievietoja tos grāmatā.

Kolekcionāri no tā taisīja sportu. Viņi pirka estampus, portretus un gravīras, dažreiz izgrieza tos no citām grāmatām un lika grāmatu pārsiet no jauna ar visu papildu materiālu. Tā viensējuma grāmata varēja izaugt par vairāku biezu sējumu sēriju. Grāmatu mīļotāju vidū tam tāpēc bija slikta slava: vienas papildinātas grāmatas dēļ dažreiz tika izjauktas citas.

Princips ir pazīstams katram skrapbukotājam. Tu paņem kaut ko jau esošu un padari to par savu, pievienojot attēlus un papīru. Altered book, esoša grāmata, ko aplīmē un apglezno, līdz tā kļūst par tavu journal, ir tā mūsdienu brālēns.

Kāpēc šīs grāmatas tagad ir tik vērtīgas

Tas, kas reiz bija personīga piemiņa, tagad ir avots vēsturniekiem. Album amicorum rāda, kas ko pazina, kur un kad. Ar to var izsekot studenta ceļojumam pa Eiropu un redzēt, kurus profesorus viņš apmeklēja.

Grāmatās redzami rokraksti no dažādiem laikiem un tas, kā cilvēki rakstīja savu vārdu, ja tas nebija oficiāls dokuments. Tās rāda, kuri dzejnieki un teicieni bija modē, ko cilvēki uzskatīja par svarīgu un kā viņi domāja par draudzību. No aizliegtām studentu biedrībām dažreiz pēdas atrodamas galvenokārt šādos albumos, reizēm slepenrakstā.

Poēzijas albumiem un līmēšanas grāmatām tas pats attiecas mazākā mērogā. Tās rāda, kādus pantiņus bērni cits citam veltīja, kādas bildītes bija nopērkamas un kas noteiktā laikā šķita normāli. Tāpēc muzeji un arhīvi tās krāj un vēlams glabā kā veselumu, jo arī secība un sastāvs kaut ko stāsta.

Ko no tā paņemt savai grāmatai

Šo priekšteču skaistums ir tajā, ka tie rāda, cik maz patiesībā ir mainījies. Cilvēki vienmēr ir gribējuši paturēt to, kas viņus aizkustināja, un dalīties ar tiem, kurus mīlēja.

• Pieraksti klāt, kas, kur un kad. Tas, kas tev šķiet pašsaprotams, pēc simt gadiem būs pirmais, ko kāds gribēs zināt.
• Ļauj citiem rakstīt tavā grāmatā. Viesu grāmatas lapa dzimšanas dienā ir album amicorum mazumā.
• Krāj arī vārdus. Lapa ar teikumiem no grāmatām, kas tevi aizkustināja, ir commonplace book.
• Labi glabā savu veco poēzijas albumu: sausumā, tumsā un ne aizvērtā plastmasas maisiņā vai PVC vāciņā.

Kas jebkad ierakstījis pantiņu kāda cita albumā, stāv garā rindā. Tā sākās ar studentu Vitenbergā, kurš palūdza savam profesoram teicienu.