Kas ir vecajā fotogrāfijā un kad tā uzņemta

Šo kasti pazīst visi. Fotogrāfijas ar cilvēkiem svētku drēbēs, kāzas pie baznīcas, mazs zēns uz trīsriteņa. Neviens nekad neko nav uzrakstījis otrā pusē, jo toreiz to vēl visi zināja. Kas tajās redzams un kad tās uzņemtas, tomēr bieži var noskaidrot. Vajag mazliet izmeklēšanas, lupu un galvenokārt cilvēkus, kuri to vēl atceras.

Sāc ar ģimeni un sāc tagad

Labākais avots nav arhīvā, bet pie virtuves galda. Onkuļi, tantes, sena kaimiņiene: viņi atpazīst sejas, mājas un notikumus, kas tev ir sveši. Šīs zināšanas aiziet līdz ar viņiem, un tas notiek ātrāk, nekā domā.

Dažas lietas šādu sarunu atvieglo:

• Paņem līdzi nelielu kaudzīti, desmit vai divdesmit fotogrāfiju, nevis visu kasti.
• Rādi fotogrāfijas uz papīra vai planšetē, kur var pietuvināt. Vecāki cilvēki bieži kādu atpazīst tikai tad, kad seja redzama lielā izmērā.
• Uzdod atvērtus jautājumus. Ne tikai “kas tas ir”, bet arī: kur tas bija, ko svinēja, kas varētu būt uzņēmis šo fotogrāfiju?
• Pieraksti visu uzreiz, arī to, kas nav droši. “Droši vien tante Rīka, varbūt viņas māsa” ir vairāk nekā nekas.
• Ieraksti sarunu, ja visi tam piekrīt. Stāsti, kas izskan starp citu, vēlāk bieži izrādās visvērtīgākie.

Jautā arī dažādiem radiniekiem atsevišķi. Viens zina vārdus, cits zina, kur stāvēja māja. Ja viņi viens otram runā pretī, pieraksti abas versijas.

Rēķini ar dzimšanas gadiem

Ja zini, kas ir fotogrāfijā, tev bieži jau ir laika posms. Saderināšanās fotogrāfija ar kādu, kurš dzimis 1925. gadā, aptuveni būs no četrdesmitajiem gadiem. Bērns, kurš izskatās apmēram sešus gadus vecs, dod diezgan precīzu aplēsi, ja zini viņa dzimšanas gadu.

Tas darbojas arī otrādi. Ja tev ir grupas fotogrāfija, kurā atpazīsti vienu cilvēku, novērtē, cik vecs viņš izskatās. Tas dod virzienu pārējiem fotogrāfijā redzamajiem: kuram no ģimenes tajā brīdī atbilst vecums?

Fotogrāfijas veids pastāsta daudz

Apgriez fotogrāfiju otrādi un aplūko to kā priekšmetu. Izmērs, kartons un apdare laika gaitā mainījās, un tas palīdz datēt.

• Nelieli portreti uz stingra kartona, apmēram vizītkartes lielumā, galvenokārt pieder 19. gadsimta otrajai pusei. Lielāki portreti uz kartona, tā sauktais kabineta formāts, parādījās nedaudz vēlāk un saglabājās līdz 20. gadsimta sākumam.
• Pastkaršu fotogrāfijas ar adreses laukumu otrā pusē bija populāras 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs.
• Novilkumus ar robotu malu galvenokārt redzēsi ap piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem.
• Kvadrātveida krāsu fotogrāfijas ar baltu malu un krāsām, kas novirzījušās uz sarkano vai oranžo, bieži norāda uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.
• Uz 20. gadsimta otrās puses fotogrāfijām otrā pusē vai malā dažreiz ir mēnesis un gads, ko uzdrukājusi fotolaboratorija, kas fotogrāfiju attīstīja. Skaties uzmanīgi, šis teksts bieži ir ļoti sīks.

Šādas pazīmes dod laika posmu, nevis precīzu datumu. Cilvēki fotogrāfijas arī ilgi glabāja un vecus portretus dažreiz lika nodrukāt no jauna. Izmanto to kā norādi kopā ar visu pārējo.

Fotogrāfs kā pēdas

Uz veciem studijas portretiem kartona priekšpusē vai otrā pusē bieži ir fotogrāfa vārds ar vietu un dažreiz adresi. Tas ir zelta vērts. Fotogrāfi pārcēlās, bankrotēja vai nodeva savu uzņēmumu citiem, un viņu adreses mainījās. Ja zini, kad fotogrāfs atradās konkrētā adresē, zini arī aptuveni, kad fotogrāfija uzņemta.

Šos datus atradīsi vecās adrešu grāmatās, sludinājumos laikrakstos un dažreiz fotogrāfu sarakstos, ko uztur arhīvi vai muzeji. Studijas atrašanās vieta turklāt pastāsta, kur ģimene toreiz dzīvoja vai bija ciemos.

Apģērbs, frizūras un fons

Mode ir labi zināma norāde, bet esi ar to piesardzīgs. Laukos un vecāku cilvēku vidū mode bieži atpalika par gadiem, un svētku drēbes valkāja ilgi. Apģērbs drīzāk norāda desmitgadi, nevis gadu.

Pievērs uzmanību īpaši tam, kas mainījās ātri: svārku garumam, piedurkņu formai, cepurēm, frizūrām, brillēm. Lupa palīdz. Skaties arī uz fonu. Automašīnas, velosipēdus, veikalu fasādes, ielu laternas un reklāmas plāksnes bieži var labi datēt. Atpazīstamu ēku vai ielu vari salīdzināt ar vecām šīs vietas fotogrāfijām attēlu krātuvē.

Skolas klašu, biedrību vai sporta komandu fotogrāfijās ir vērts ar palielināmo stiklu aplūkot katru seju. Bieži kaut kur ir plāksne vai karogs ar nosaukumu vai gadskaitli.

Arhīvi un laikraksti

Ja aptuveni zini, par ko ir runa, vari meklēt tālāk publiski pieejamos avotos. Nīderlandē daudzi dzimšanas, laulību un miršanas reģistri ir digitalizēti un pārmeklējami tādās vietnēs kā WieWasWie un Open Archieven. Tā atradīsi dzimšanas gadus, brāļu un māsu vārdus un to, kurš ar kuru salaulājās. Jaunāki ieraksti vēl nav publiski: dzimšanas ieraksti tādi kļūst pēc 100 gadiem, laulību ieraksti pēc 75 gadiem un miršanas ieraksti pēc 50 gadiem.

Digitalizētos laikrakstos, piemēram, Delpher, ir ģimenes sludinājumi, saderināšanās, jubilejas un biedrību pārskati. Ziņa par sudrabkāzām var izskaidrot tieši to fotogrāfiju, uz kuru skaties jau gadiem. Nemeklē tikai pēc vārda: teksta atpazīšana vecos laikrakstos kļūdās, tāpēc izmēģini arī vārda variantus vai meklē pēc vietas un datuma.

Neaizmirsti reģionālos arhīvus un novadpētniecības biedrības vietā, kur dzīvoja tava ģimene. Tiem ir attēlu krātuves ar vecām ielu un ēku fotogrāfijām un dažreiz pilnas iedzīvotāju scrapbook un albumu kolekcijas. Ne viss ir tiešsaistē; e-pasts vai apmeklējums bieži dod vairāk, nekā gaidi.

Ko spēj AI

Daudzas fotoprogrammas un lietotnes automātiski grupē sejas. Tas darbojas arī ar vecu fotogrāfiju skenējumiem un var noderēt: pēkšņi redzi, ka tas pats vīrietis ir divpadsmit fotogrāfijās dažādos vecumos. Tad tev tikai vienreiz jānoskaidro, kas viņš ir.

Ir arī pakalpojumi, kas salīdzina sejas vecās fotogrāfijās ar citu lietotāju fotogrāfijām vai novērtē vecumu vai laika posmu. Uztver to kā ieteikumu, nevis atbildi. Sejas atpazīšana kļūdās ar radiniekiem, kuri ir līdzīgi viens otram, un ar vecām, izplūdušām fotogrāfijām vēl biežāk.

AI var fotogrāfiju arī iekrāsot vai padarīt asāku. Tas izskatās skaisti, bet programma piepilda to, ko tā nevar redzēt. Iekrāsots mētelis tātad nerāda īsto krāsu, un nopulēta seja var izskatīties mazliet citādi, nekā cilvēks izskatījās. Vienmēr saglabā oriģinālo skenējumu un rediģēto versiju izmanto tikai aplūkošanai.

Padomā arī par to, ko kopīgo. Sejas atpazīšana strādā ar sejas datiem, un tie ir sensitīvi. Ģimenes fotogrāfijas, ko ievieto tiešsaistes pakalpojumā, vairs nepieder tikai tev. It īpaši, ja cilvēki vēl ir dzīvi, vispirms pajautā, vai viņi piekrīt.

Vārds galu galā vienmēr nāk no atmiņas vai no papīra. AI palīdz meklēt, atbildi dod ģimene un arhīvi.

Pieraksti to tiem, kas nāks pēc tevis

Tas, ko atklāj, ir kaut ko vērts tikai tad, ja tas saglabājas. Pieraksti to tā, lai to varētu saprast arī pēc piecdesmit gadiem.

• Uz atsevišķu fotogrāfiju otrās puses raksti ar mīkstu zīmuli un vieglu spiedienu gar malu. Neizmanto lodīšu pildspalvu vai flomāsteru, tie spiežas cauri vai smērējas.
• Pieraksti, kas redzams no kreisās uz labo pusi, ar pilniem vārdiem, vietu, gadu vai laika posmu un to, kā tu to zini: “pēc onkuļa Henka teiktā” vai “novērtēts pēc apģērba”.
• Lielākām kolekcijām izveido vienkāršu sarakstu, kurā katrai fotogrāfijai ir numurs, kas tajā redzams, datums, fotogrāfs un tavas informācijas avots.
• Glabā kolekciju tādā secībā, kādā to saņēmi, vai pieraksti šo secību. Arī pati secība var kaut ko nozīmēt.

Ja skenē fotogrāfijas, skenē arī otru pusi un ieraksti vārdus faila nosaukumā vai faila aprakstā. Ja vēlies tās saglabāt un kopīgot ar ģimeni, tāda lietotne kā Scrappd var turēt skenējumus kopā ar stāstiem vienā plauktā.

Visbeidzot albumā vai scrapbook vienkārši ieraksti vārdus zem fotogrāfijām savā rokrakstā. Tieši tā pietrūka tajā kastē esošajām fotogrāfijām.