Vēsture un nozīme

Skrapbukings ir atmiņu glabāšana albumā: tu saliec kopā fotogrāfijas, papīrīšus un tekstu uz izrotātas lapas. No parasta fotoalbuma to atšķir stāsts. Tu pieraksti klāt, kas notika, kas tur bija un kāpēc tas bija svarīgi.

Uz vienas lapas, ko sauc arī par layout, parasti apvieno:

• vienu vai vairākas fotogrāfijas
• fona papīru un rotājumus (embellishments)
• virsrakstu un journaling, tas ir, tekstu pie fotogrāfijām
• dažreiz īstas piemiņas lietas, piemēram, biļeti vai čeku

To var darīt uz papīra, digitāli datorā vai abus apvienojot. Pareiza vai nepareiza veida nav.

Lasi arī: Kas ir skrapbukings un kurš veids der tieši tev

Skrapbukings nav mūsdienu izgudrojums: cilvēki jau gadsimtiem ilgi ielīmē un ieraksta atmiņas tukšās grāmatās. Renesanses laikā zinātnieki veda piezīmju grāmatas ar citātiem un interesantiem faktiem, bet studenti lūdza draugus kaut ko ierakstīt savā album amicorum.

Deviņpadsmitajā gadsimtā līmēšanas albumi kļuva patiešām populāri. Parādījās lēti iespieddarbi, piemēram, avīzes un krāsainas bildītes, un tos izgrieza un ielīmēja kopā ar vēstulēm, dzejoļiem un vēlāk arī fotogrāfijām.

Hobijs tādā veidā, kādu to pazīstam tagad, ar skābi nesaturošu papīru, īpašiem albumiem un savām veikaliem, radās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam aizceļoja uz Eiropu.

Lasi arī: Skrapbuka vēsture: no spīdīgajām bildītēm līdz žurnālam

Skrapbukings nomierina, jo tu strādā ar rokām un visa tava uzmanība ir pie vienas lietas. Griešana, kārtošana un līmēšana var darboties kā sava veida meditācija: daudzi cilvēki tad mazāk gremdējas raizēs un vairāk ir šajā brīdī.

Turklāt tas ietekmē garastāvokli:

• tu atskaties uz skaistiem brīžiem, un tas bieži dod siltu sajūtu
• tu pabeidz kaut ko, ko var paturēt rokās, un tas ir patīkami
• rakstīšana par piedzīvoto var palīdzēt to pieņemt

Daudzi skrapbukotāji pamana, ka tas vislabāk darbojas, ja negribi visu izdarīt pārāk perfekti. Tiklīdz lapa kļūst par pienākumu, miers pazūd.

Lasi arī: Kāpēc skrapbukings var dot mieru un gandarījumu

Jā, tieši tagad. Tūkstošiem fotogrāfiju telefonā tu reti pārskati, bet albums stāv uz galda un pats no sevis tiek atvērts.

Papīra grāmatai ir dažas lietas, kuru ekrānam nav:

• to var paturēt rokās, pāršķirstīt un skatīties kopā ar citiem
• tajā var glabāt īstas lietas, piemēram, ieejas biļeti vai zīmīti kāda rokrakstā
• tā nav atkarīga no lietotnes, konta vai faila formāta, kas pēc divdesmit gadiem varbūt vairs nedarbosies

Digitālais un papīrs viens otru arī neizslēdz. Daudzi skrapbukotāji vispirms digitāli izvēlas labākās fotogrāfijas un izdrukā tikai tās savam albumam.

Lasi arī: Skrapbuks, fotogrāmata vai fotoalbums: kas der tieši tev

Pazīstamākie priekšteči ir commonplace book, album amicorum un dzejoļu albums.

• Commonplace book: piezīmju grāmata, kurā krāja citātus, dzejoļus, receptes un interesantus faktus, sakārtotus pa tēmām.
• Album amicorum (vāciski Stammbuch): sešpadsmitā gadsimta draugu grāmata, galvenokārt studentu, kurā draugi un pasniedzēji ierakstīja sentenci, savu vārdu un dažreiz zīmējumu vai ģerboni.
• Dzejoļu albums: tā vēlākā, mājīgākā versija ar pantiņiem un spīdīgām bildītēm.

Turklāt deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēki līmēja izgriezumus un bildītes līmēšanas albumos. No visiem šiem paradumiem izauga skrapbuks: grāmata, kurā tu apvieno tekstu, attēlus un atmiņas.

Lasi arī: No commonplace book līdz poēzijas albumam: skrapbuku priekšteči

Jā, daudziem tas var palīdzēt, lai gan ne visiem. Veidojot albumu par kādu, ko esi zaudējis, tu iegūsti laiku pakavēties pie šī cilvēka, un skumjas iegūst formu, ar ko var kaut ko darīt.

Skrapbukotāji bieži stāsta, ka tā ir sajūta, it kā viņi uz brīdi būtu pie otra ciemos. Turklāt rezultāts ir kaut kas, ar ko vari dalīties ar ģimeni, piemēram, pēc bērēm.

Daži padomi:

• sāc ar mazumiņu, ar dažām tev mīļām fotogrāfijām
• pieraksti atmiņas, kamēr tās vēl ir svaigas
• droši atstāj malā neasas vai dubultas fotogrāfijas
• paņem pauzi, ja kļūst par smagu

Ja skumjas tevi joprojām pārņem, meklē atbalstu arī pie kāda cita. Albums neaizstāj palīdzību.

Lasi arī: Skrapbukings sērās un zaudējumā

Dažreiz to izmanto kā palīglīdzekli, bet skrapbukings pats par sevi nav terapija. Tomēr tā sastāvdaļas, radošs darbs, atskatīšanās un rakstīšana, tiek izmantotas atbalsta darbā.

Daži piemēri:

• senioriem un cilvēkiem ar demenci fotogrāfijas un albumi palīdz atsaukt atmiņā pagātni un uzsākt sarunas
• sēru atbalstā atmiņu grāmata palīdz pieņemt zaudējumu
• rakstīšana par piedzīvoto var palīdzēt mazināt stresu un sakārtot sajūtas

Tev pašai vai pašam tas var būt vienkārši nomierinošs hobijs. Ja tevi moka nomāktība, trauksme vai trauma, tas ir labs papildinājums profesionāļa palīdzībai, bet ne tās aizstājējs.

Lasi arī: Kāpēc skrapbukings var dot mieru un gandarījumu

Kolāžu kā mākslas formu parasti piedēvē Žoržam Brakam un Pablo Pikaso, kuri ap 1912. gadu sāka līmēt papīru un citus materiālus savos kubisma darbos. Braks uzlīmēja uz zīmējuma tapetes ar koka šķiedru rakstu, Pikaso iestrādāja klusajā dabā vaskadrānas gabalu.

Taču līmēšana ar papīru ir daudz senāka. Japānā kaligrāfi jau gadsimtiem agrāk līmēja papīra gabaliņus uz savu dzejoļu pamatnes, bet astoņpadsmitajā gadsimtā angliete Mērija Deleinija no sīciņiem papīra skrandiņiem izveidoja simtiem ziedu.

Vārds „kolāža” cēlies no franču coller, līmēt. Pēc kubistiem to turpināja cita starpā dadaisti, veidojot fotomontāžas no izgrieztām fotogrāfijām.

Lasi arī: Kā radās kolāža: no Pikaso un Braka līdz Hannai Hēhai

Markam Tvenam ielīmēšana šķita tik apgrūtinoša, ka viņš pats izdomāja līmēšanas albumu, par kuru 1873. gadā saņēma patentu. Lapām jau bija sausas līmes kārtiņa. To vajadzēja tikai samitrināt, lai uzlīmētu izgriezumu, apmēram kā ar pastmarku.

Albumu pārdeva dažādos variantos, un tā bija viena no viņa veiksmīgākajām biznesa idejām. Tas parāda, cik ierasti deviņpadsmitajā gadsimtā bija glabāt avīžu izgriezumus un bildītes.

Tiem, kas skrapbuko tagad, tas galvenokārt ir jauks interesants fakts. Tālaika līme nebija bez skābes, tāpēc šādi veci albumi maina krāsu un bieži kļūst trausli.

Lasi arī: Skrapbuka vēsture: no spīdīgajām bildītēm līdz žurnālam

Tāpēc, ka pirmo reizi bija daudz skaistu un lētu iespieddarbu, ko glabāt. Pateicoties jaunai iespiešanas tehnikai, hromolitogrāfijai, parādījās krāsainas bildītes, kartītes un reklāmas attēliņi, un tos masveidā izgrieza un ielīmēja.

Arī lasīt prata arvien vairāk cilvēku, un avīzes un žurnāli kļuva pieejami. To, kas šķita skaists vai svarīgs, izgrieza: dzejoļus, rakstus, receptes.

Līmēšanas albumus visvairāk veda sievietes, kā sava veida attēlu dienasgrāmatu. Draudzenes mainījās ar bildītēm un rādīja cita citai savus albumus. Spīdīgās bildītes, kas vēlāk nonāca dzejoļu albumos, nāk no šīs tradīcijas. Kad parādījās fotogrāfija, pamazām klāt nāca arī fotogrāfijas.

Lasi arī: Skrapbuka vēsture: no spīdīgajām bildītēm līdz žurnālam

Tas notika pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs. Pieauga interese par dzimtas koku un ģimenes vēsturi, un vienlaikus nostiprinājās izpratne, ka parastos albumos fotogrāfijas maina krāsu un bojājas.

Uzņēmumi sāka pārdot fotogrāfijām drošus albumus un papīru, kopā ar paskaidrojumiem, kā izveidot skaistu lapu. Radās darbnīcas, skrapbukinga veikali, žurnāli un tikšanās, kur cilvēki kopā strādāja pie saviem albumiem.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem hobijs izplatījās Eiropā, arī Nīderlandē un Beļģijā. Vēlāk tam pievienojās digitālais skrapbukings, sociālie tīkli un jaunas formas, piemēram, junk journals.

Lasi arī: Skrapbuka vēsture: no spīdīgajām bildītēm līdz žurnālam

Nē, taču tas ir mainījies. Virsotne ar lieliem skrapbukinga veikaliem katrā pilsētā ir pagājusi, un vienlaikus ir radušās jaunas formas: junk journals, pocket scrapbooking, ceļojumu dienasgrāmatas un digitālais vai hibrīdais skrapbukings.

Paliek vēlme noturēt atmiņas kaut kur, ko var pāršķirstīt. Tieši tāpēc, ka fotogrāfijas tagad galvenokārt ir telefonos, daudzi cilvēki no jauna atklāj līmēšanu.

Arī katram cilvēkam tas nāk viļņos. Daudziem skrapbukotājiem ir periodi, kad viņi gadiem neko nedara un tad tomēr atkal sāk, bieži citā stilā vai mazākā formātā nekā agrāk. Tā tas ir.

To vari izlemt pats, un lielākā daļa skrapbukotāju dara mazliet no abiem. Liela daļa galvenokārt ir memory keeper: priekšplānā ir fotogrāfijas un stāsts, rotājumi tikai palīdz tos parādīt.

Citi skrapbuko galvenokārt pašas veidošanas dēļ. Viņi strādā ar krāsām, zīmogiem un slāņiem un dažreiz pat neizmanto savas fotogrāfijas. Tas ir tuvu art journaling.

Noderīgs jautājums sev: vai es gribu, lai kāds to saprastu pēc trīsdesmit gadiem? Tad vārdi, datumi un daži teikumi ir svarīgāki par kārtējo rotājumu kārtiņu. Ja tev svarīgs ir šodienas prieks, tas tikpat labi var būt tīri radošs.

Lasi arī: Art journaling: kā sākt

Nē, jau sen tā ir arī jautra kopā būšana. Jau deviņpadsmitajā gadsimtā draudzenes rādīja cita citai savus albumus un mainījās ar bildītēm.

Tagad kopā skrapbukot var dažādos veidos:

• crop pasākumā: pēcpusdienā, vakarā vai nedēļas nogalē, kad skrapbukotāji ar savām mantām kopā strādā pie lapām
• mājās ar dažām draudzenēm vai ar saviem bērniem vai mazbērniem
• klubā vai darbnīcā
• tiešsaistē, daloties ar darbiem un piedaloties izaicinājumos

Kopīgs darbs bieži dod jaunas idejas, un tu pabeidz vairāk nekā viens. Turklāt albumam par ģimeni ir ērti, ja citi var papildināt vārdus un stāstus.

Lasi arī: Skrapošana kopā: kropi un skrapošanas pēcpusdienas

Commonplace book ir piezīmju grāmata, kurā krāj visu, kas šķiet tā vērts: citātus, dzejoļus, sentences, receptes, vēstules un interesantus faktus. Īpaši kopš renesanses tā bija populāra zinātnieku, studentu un rakstnieku vidū.

Atšķirība no dienasgrāmatas: dienasgrāmata seko dienām un stāsta par to, ko jūti, bet commonplace book ir sakārtota pa tēmām un domāta, lai vēlāk visu atrastu. Tai bieži bija atslēgvārdi un rādītājs.

To uzskata par vienu no skrapbuka un mūsdienu journal priekštečiem. Kas tagad ved grāmatiņu ar mīļākajiem citātiem vai bullet journal ar sarakstiem, būtībā dara to pašu.

Lasi arī: No commonplace book līdz poēzijas albumam: skrapbuku priekšteči

Noteikta nīderlandiešu vārda tam nav; lielākā daļa cilvēku vienkārši saka scrapbooken vai scrappen. Vecākais vārds plakboek (līmēšanas grāmata) ir vistuvāk, bet ar to drīzāk iedomājas burtnīcu ar avīžu izgriezumiem vai bildītēm.

Scrapbook cēlies no angļu scrap, skranda vai atlikums, un book. Tātad burtiski tā ir grāmata ar izgriezumiem.

Arī citās valodās angļu vārds ir pārņemts. Arī tādus nozares terminus kā layout, journaling un embellishments nīderlandiešu valodā parasti lieto angliski.

Lasi arī: Skrapbukošanas termini skaidrojumi: no brads līdz vellum

Atšķirība ir materiālā un dziļumā.

• Papier collé: darbs, kas veidots tikai no uzlīmēta papīra. Termins nāk no Braka un Pikaso darbiem ap 1912. gadu.
• Kolāža: plašāks jēdziens, ar papīru un arī citiem materiāliem, piemēram, audumu, fotogrāfijām, krāsām vai zīmējumiem. Parasti tā paliek plakana.
• Asamblāža: trīsdimensionālais variants, kurā apvieno īstus priekšmetus, piemēram, pogas, koku vai metālu.

Skrapbukā vai journal tu sastapsi visus trīs. Lapa tikai ar papīra slāņiem ir papier collé, ar fotogrāfijām un audumu klāt tā ir kolāža, bet, tiklīdz uzlīmē biezus priekšmetus, tu virzies uz asamblāžas pusi.

Lasi arī: Kā radās kolāža: no Pikaso un Braka līdz Hannai Hēhai

Nē. Šāds priekšstats galvenokārt nāk no industrijas, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem pārdod albumus, papīru un rotājumus, bet būtībā tev vajag tikai fotogrāfijas, papīru, līmi, šķēres un pildspalvu.

Agrāk cilvēki vienkārši līmēja to, kas viņiem bija: avīžu izgriezumus, kartītes, bildītes un vēstules. Tas joprojām darbojas. Junk journal pat ir pilnībā veidots no tā, ko citādi izmestu.

Daudzi pieredzējuši skrapbukotāji brīdina par spiedienu visu izdarīt pareizi ar jaunākajām mantām. Svarīgs ir tavs stāsts, nevis kolekcija. Tomēr gudri ir fotogrāfijām izmantot skābi nesaturošu papīru un fotogrāfijām drošu līmi, lai albums kalpotu ilgi.

Lasi arī: Skrapbukošana ar nelielu budžetu

Bieži vien ir, pat ja tie izskatās nekārtīgi. Vecs līmēšanas albums parāda, kas kādam bija svarīgs, kuras bildītes bija modē un kā izskatījās ikdiena. Tas reti kur citur ir šādi pierakstīts.

Tomēr daudzi albumi pazūd, jo neviens tos negrib vai tāpēc, ka tie ir neērti lieli un trausli.

Ko tu vari darīt:

• atstāj albumu veselu un neko no tā neizņem
• glabā to tumsā, sausumā un ne bēniņos vai pagrabā
• noskenē vai nofotografē lapas, lai ģimene var to apskatīt, to nebojājot
• pieraksti, ko zini par to, kas to veidoja

Reģionālais arhīvs vai kultūras mantojuma iestāde dažreiz ir ieinteresēta.

Lasi arī: Kā izveidot ģimenes albumu ar vecām fotogrāfijām un dokumentiem

Bieži dzirdēts skaidrojums ir tāds, ka glabāšana dod atbalsta punktu. Kara, slimību vai baiļu laikā cilvēki biežāk ved dienasgrāmatas un līmēšanas albumus, jo tā viņi sakārto kaut ko, kas citādi nav viņu varā.

Skrapbukings šeit palīdz vairākos veidos:

• tu pievērs uzmanību kaut kam mazam un pārskatāmam
• tu skaties uz to, kas bija labs un kas palika
• tu fiksē to, kas notiek, arī nākotnei

Tas nav likums, bet varbūt tu to atpazīsti sevī: saspringtā vai smagā laikā stundiņa griešanas un līmēšanas var dot daudz miera. Nekam skaistam tad nav jāiznāk, svarīga ir pati veidošana.

Lasi arī: Kāpēc skrapbukings var dot mieru un gandarījumu