Skrapbukings bez fotogrāfijām: kā tomēr izstāstīt savu stāstu

Skrapbuks bez fotogrāfijām varbūt izklausās kā fotoalbums bez fotogrāfijām: tukšs. Tomēr ir otrādi. Skrapbuku no parasta albuma atšķir tieši vārdi, biļetes un sīkumi apkārt. Ja noņem fotogrāfiju, paliek stāsts. Un tieši to tu gribēji saglabāt.

Vai skrapbukā vienmēr jābūt fotogrāfijai?

Nē. Skrapbuki pastāvēja jau sen pirms tam, kad katram bija fotoaparāts. Deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta sākumā cilvēki tajos līmēja galvenokārt izgriezumus, attēliņus, kartītes un vēstules. Fotogrāfija kā lapas centrs par ieradumu kļuva tikai vēlāk.

Tātad lapa bez fotogrāfijas nav ārkārtas risinājums. Tas ir cits veids, kā stāstīt. Dažreiz pat labāks: fotogrāfija parāda, kā kaut kas izskatījās, bet ne to, kā tas jutās, kas tika teikts vai kāpēc tu to gribēji atcerēties.

Vispirms padomā, ko tu gribi iemūžināt. Vai tas ir notikums, laika posms, cilvēks vai kaut kas, kas tevi nodarbina? No tā pats par sevi izriet, kuri materiāli spēlēs galveno lomu.

Ļauj tekstam spēlēt galveno lomu

Parastā lapā žurnālings (rakstītais teksts pie tavas lapas) bieži ir kaut kur stūrītī. Bez fotogrāfijas tas drīkst būt centrā. Uzraksti to uz liela kārtona laukuma (cardstock – izturīgais pamatpapīrs, ko lieto skraperi) un izturies pret šo bloku tā, kā izturētos pret fotogrāfiju: ar paliktnīti apakšā, washi tape maliņu gar sānu un dažiem embellishments (rotājumiem, piemēram, uzlīmēm, pogām vai izspiestām formām) blakus.

Uzraksti tekstu, pirms ķeries pie izkārtojuma. Bieži vien tev ir vairāk ko teikt, nekā domāji, un, ja zini, cik garš tas būs, zini arī, cik daudz vietas vajag. Ja lapai tas ir par daudz, paslēp daļu aploksnītē vai aiz atlokāmas mēlītes.

Dažas formas, kas labi darbojas:

• Vēstule sev, savam bērnam vai kādam, kura vairs nav.
• Saruna, ko gribi atcerēties, pierakstīta tā, kā tā noritēja.
• Īss parastas dienas apraksts, no pamošanās līdz miegam.
• Teiciens, kas jūsu mājās ir kļuvis par jēdzienu, lieliem burtiem kā virsraksts.

Tavam rokrakstam nav jābūt skaistam. Tieši tava paša roka padara lapu personisku. Ja tev tas šķiet grūti, tekstu var arī izdrukāt, apzīmogot vai salikt no burtu uzlīmēm.

Saraksti, kartītes un zīmējumi

Saraksts ir ātrākais veids, kā aizpildīt lapu bez fotogrāfijas. To ir viegli lasīt, un tas izskatās mierīgi. Piemēram, desmit lietas, ko šovasar ēdi, grāmatas, ko šogad izlasīji, dziesmas, kas tagad mašīnā skan atkal un atkal, vai vārdi, ko tavs mazulis saka nepareizi.

Uzraksti sarakstu uz atsevišķām papīra strēmelēm, uz etiķetes vai uz žurnālinga kartītes. Mainīgas strēmeles ar nelielām krāsu atšķirībām piešķir ritmu, nepadarot lapu raibu.

Zīmējumi dara to pašu, ko fotogrāfija, tikai tavā veidā. Pietiek ar vienkāršu līniju zīmējumu ar kafijas krūzīti, savas jaunās ielas plānu vai skici ar galdu pēc dzimšanas dienas. Ja neproti zīmēt, kaut ko pārzīmē vai palūdz to izdarīt bērnam. Bērna zīmējums lapā bieži vien ir pats skaistākais, kas tajā ir.

Efemēras un priekšmeti galvenajā lomā

Efemēras (ephemera) ir papīrīši, kas īstenībā domāti izmešanai: biļetes, čeki, kartiņas, etiķetes, ēdienkartes, lietošanas instrukcijas, zīmītes. Uz vairuma ir datums, vieta vai cena, un tāpēc tie precīzi pastāsta, kur tu biji.

Dažas idejas:

• Koncerta biļete ar dziesmu sarakstu, ko pieraksti no galvas.
• Restorāna ēdienkarte ar piezīmi, ko jūs pasūtījāt.
• Vilciena biļete ar ceļojuma iemeslu.
• Vārda aproce no slimnīcas, kartīte no ciemiņiem, kas atnāca apsveikt mazuli.
• Papīra maisiņš no maizes ceptuves, saplacināts.

Plakanus materiālus vari uzreiz pielīmēt. Biezākiem priekšmetiem, piemēram, atslēgu piekariņam, auduma gabaliņam, pogai vai gliemežvākam, labāk izvēlies caurspīdīgu maisiņu vai aploksni vai arī piešuj tos. Tā grāmata paliek aizverama un lapas līdzenas.

Tomēr ņem vērā: čeki uz termopapīra laika gaitā izbalē, bet avīžpapīrs un lēts kartons var mainīt krāsu un sabojāt blakus esošo lapu. Ja gribi kaut ko patiešām saglabāt, vispirms to noskenē vai nofotografē un, ja vēlies, pielīmē kopiju. Oriģinālu tad var ielikt aploksnītē lapas aizmugurē. Atsevišķā rakstā vari lasīt vairāk par to, kā saglabāt biļetes, čekus un izgriezumus.

Lapas par sajūtām, vēlmēm un mīļākajām lietām

Ne viss, ko gribi atcerēties, ir notikums. Dažas no skaistākajām lapām ir par to, kas tu esi tagad. Pēc desmit gadiem tu vairs neatcerēsies, ko ēdi ik dienu, uz ko cerēji vai par ko naktīs nevarēji aizmigt.

Šādai lapai fotogrāfija nav vajadzīga. Dažas tēmas, ar ko sākt:

• Manas mīļākās lietas šobrīd: ēdiens, smarža, krāsa, vieta mājās.
• Ko es ceru nākamajā gadā.
• Par ko es tagad esmu pateicīgs.
• Kas man šķiet grūti un kas palīdz.
• Manas mājas tādas, kādas tās ir tagad: plāns ar to, kas kur notiek.

Šeit sajūtu drīkst nest papīrs un embellishments. Mierīga lapa maigās krāsās kaut kam, kas tev ir dārgs, raibāka ar daudziem slāņiem pilnam un haotiskam gadam. Raksti godīgi arī par ne tik skaistiem laika posmiem. Tieši šīs lapas vēlāk pārlasot tu atpazīsi visvairāk.

Ja no notikuma nav nevienas fotogrāfijas

Dažreiz fotogrāfijas vienkārši nav. Telefons palika mājās, brīdis bija pārāk īss vai tas bija sen. Tad ir citi veidi, kā atrast attēlu.

Vēlāk nofotografē to, kas vēl ir saglabājies: vietu, ēku, soliņu, kur tas notika. Vai nofotografē priekšmetu, kas ar to saistīts, piemēram, kleitu, gredzenu vai dāvaniņu. Kā fons labi der arī vietas karte vai plāns.

Ja runa ir par kādu, kura vairs nav, izvēlies kaut ko, kas tevi ar šo cilvēku saista: mīļāko dziesmu, grāmatu vai ēdienu. Nošu izdruka vai ieskenēta grāmatas lappuse kļūs par brīnišķīgu fonu. Albuma vāciņu vai grāmatas vāku izdrukā mazu, apmēram fotogrāfijas izmērā. Pieraksti klāt, kāpēc šī dziesma vai grāmata tik ļoti pieder pie šī cilvēka: vai viņš to vienmēr dziedāja līdzi, vai viņa to lasīja atkal un atkal? Katrai lapai izvēlies vienu tēmu, tad tas nekļūs pārāk smagi un pamazām pati no sevis izaugs kolekcija.

Ja izmanto attēlus no interneta, paturi tos savai grāmatai. Ja vēlāk gribi lapu kopīgot, pārbaudi, vai tas ir atļauts.

Ja tavi bērni vairs negrib fotografēties

Daudzi vecāki to pamana ap pusaudžu vecumu: kamera tiek pacelta, un bērns novēršas. Piespiešana nedarbojas, un no tās iznāk galvenokārt saīgušas fotogrāfijas. Par laimi, bērnu var labi iemūžināt arī tad, ja viņš pats nav kadrā.

• Viņu lietas: kurpes pie durvīm, rakstāmgalds, grāmatu kaudze pie gultas, hokeja nūja. Šāda fotogrāfija daudz pastāsta par to, kāds cilvēks tajā brīdī ir.
• Viņu pašu vārdi: katru gadu uzdod tos pašus jautājumus. Kāds ir tavs mīļākais ēdiens, kas ir tavi draugi, par ko tu gribi kļūt? Ļauj viņiem atbildes uzrakstīt pašiem. Pēc dažiem gadiem viņu rokraksts pats par sevi kļūst par atmiņu.
• Viņu darbi: liecība, diploms, zīmējums, biļete uz uzstāšanos vai sacensībām.
• Tas, ko redzi tu: pieraksti, ko tu viņos pamani, kas viņiem šķiet smieklīgs, par ko viņi uztraucas.

Vienkārši pajautā arī, vai viņi paši grib izvēlēties kādu savu fotogrāfiju. Der arī selfijs, kas pašiem patīk. Tas, ka viņi līdzi lemj, kas nonāks grāmatā, nozīmē ļoti daudz. Bērns, kurš negrib fotografēties, bieži vien tomēr grib tikt pamanīts, tikai uz saviem noteikumiem.

Dažas lietas, kam pievērst uzmanību

Lapai bez fotogrāfijas joprojām vajag fokusa punktu. Izvēlies vienu lietu, kas piesaista uzmanību, piemēram, lielāko teksta bloku, uzkrītošu kartīti vai virsrakstu, un veido visu ap to. Pārējo atstāj mazāku un mierīgāku.

Neizmanto visu uzreiz. Trīs vai četras efemēras ar skaidru teksta bloku lasās labāk nekā desmit savstarpēji nesaistīti papīrīši. Un neaizmirsti datumu: bez fotogrāfijas vēlāk dažreiz vairs nezini, kurā gadā kaut kas bija.

Sāc ar mazumiņu. Izvēlies vienu sarakstu, vienu kartīti vai vienu vēstuli un šovakar izveido no tās lapu.