Skrapbuka vēsture: no spīdīgajām bildītēm līdz žurnālam

Kad tu šodien līmē lapu ar fotogrāfijām, kartīti un pāris rindiņām teksta, tu dari to, ko cilvēki dara jau gadsimtiem ilgi. Mainījušies ir tikai materiāli. Skrapbukam ir gara un raiba vēsture. Tajā ir izgriezumi, bildītes, līmes trauciņi un kāds slavens rakstnieks, kuram riebās līmēt.

No kurienes cēlies vārds

Angļu valodā *scrap* nozīmē skrandu, atgriezumu, kaut ko pāri palikušu. Skrapbuks tātad burtiski ir grāmata ar atgriezumiem: avīžu izgriezumiem, dzejoļiem, vēstulēm, bildītēm. Nīderlandiešu valodā to vienkārši sauca par *plakboek*, līmējamo grāmatu.

Deviņpadsmitajā gadsimtā vārdam *scraps* radās otra nozīme. Tā sauca izspiestās, spīdīgi apdrukātās bildītes, ko varēja nopirkt atsevišķi: eņģelīšus, ziedus, bērnu galviņas, dzīvniekus. Nīderlandē tās pazīst kā *glansplaatjes* jeb *poëzieplaatjes*. Toreiz skrapbuks bieži bija grāmata, pilna ar šādām bildītēm.

Anglijā šis vārds jau deviņpadsmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs bija tik izplatīts, ka iznāca grāmatas un žurnāli ar vārdu *scrapbook* nosaukumā. Tajos bija padomi, kā savus atgriezumus vākt un kārtot.

Priekšteči

Ideja ir vecāka par vārdu. Pēc grāmatu iespiešanas izgudrošanas izglītotiem cilvēkiem pēkšņi nonāca rokās daudz vairāk iespieddarbu. Lai tajos nepazustu, viņi skaistus fragmentus, receptes un citātus pārrakstīja *commonplace book*, savdabīgā personīgajā uzziņu grāmatā. Studenti Ziemeļeiropā ļāva draugiem un pasniedzējiem rakstīt un zīmēt draugu albumā, tālā dzejoļu albuma priekštecī. Ģimenes pierakstīja dzimšanas un laulības ģimenes Bībeles tukšajās lapās.

Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Anglijā iznāca Džeimsa Grendžera vēstures grāmata ar tukšām lapām, lai lasītājs pats varētu tajās ielīmēt gravīras. Grāmatas, kas tika šādi papildinātas, sāka saukt par grendžerizētām grāmatām. Arī tas ir solītis skrapbuka virzienā: iespiesta grāmata, ko tu pabeidz pats.

Viktorijas laika albumi un spīdīgās bildītes

Lielais uzplaukums nāca deviņpadsmitajā gadsimtā, karalienes Viktorijas laikā. To padarīja iespējamu divas lietas: papīrs kļuva lētāks, un radās jauna iespiešanas tehnika, hromolitogrāfija. Ar to pirmo reizi varēja lielos apjomos drukāt krāsainas bildītes. Apsveikuma kartītes, reklāmas kartītes, cigāru gredzentiņi un etiķetes pēkšņi kļuva brīnišķīgas, un cilvēkiem tās šķita par skaistām, lai izmestu.

Šīs krāsainās bildītes nonāca albumos līdzās avīžu izgriezumiem, dzejoļiem, kaltētiem ziediem, auduma gabaliņiem un ar roku rakstītām piezīmēm. Tos galvenokārt veidoja sievietes un bērni. Ap 1880. gadu spīdīgo bildīšu līmēšana bērnu vidū bija īsts trakums. Meitenes savās grāmatās būvēja pat veselas papīra mājas: istabas ar mēbelēm un cilvēkiem, ko tās izgrieza no žurnāliem un reklāmām.

Albumus veidoja arī pazīstami rakstnieki. Lūsija Moda Montgomerija, grāmatas „Anne no Zaļajiem Jumtiem” autore, tajos līmēja izgriezumus, pastkartes, auduma gabaliņus un kaltētus ziedus. Šāda grāmata nebija dienasgrāmata ar noslēpumiem, bet gan krājums ar to, ko kāds uzskatīja par skaistu vai svarīgu. Tā bija domāta, lai to rādītu citiem.

Marks Tvens un viņa pašlīmējošais skrapbuks

Viens no pazīstamākajiem līmētājiem bija Marks Tvens, „Toma Sojera” autors. Visu mūžu viņš līmēja izgriezumus grāmatās, taču ņemšanās ar līmi viņam šķita briesmīga. Līmes nekad nebija pie rokas, kad to vajadzēja, vai arī tā bija izžuvusi, vai arī no tās avīzes izgriezumam izplūda tinte.

Tāpēc viņš izdomāja kaut ko labāku. 1873. gadā viņš saņēma patentu skrapbukam, kura lapas jau bija pārklātas ar gumijas kārtiņu, bieži šaurās joslās, tieši avīzes slejas platumā. Gumiju nedaudz samitrināja, uzlika izgriezumu, un viss. Viņš jokoja, ka viņa albums cilvēkiem ietaupa daudz lādēšanās.

Albums guva lielus panākumus un bija nopērkams daudzus gadus. No visiem izgudrojumiem, pie kuriem Tvens krāmējās, šis pēc viņa biogrāfu domām bija vienīgais, kas viņam tiešām nesa naudu. Tas parāda, ka līmēšana jau toreiz bija masu hobijs.

Kāpēc pēc tam albumi pazuda

Deviņpadsmitā gadsimta beigās tirgū parādījās parocīga kamera. Pirmo reizi parasta ģimene varēja pati fotografēt. Fotoalbums kļuva populārs, un tas mainīja līmējamo albumu. Fotogrāfijas pārņēma lapas, bet vēstules, kartītes un izgriezumi pazuda kastēs.

Divdesmitā gadsimta gaitā bagātīgi rotātais albums arvien vairāk izgāja no modes. Pāri palika galvenokārt vienkāršais fotoalbums. Daži cilvēki savus vecos albumus pat uzskatīja par mazvērtīgiem un izmeta. Līmēts gan joprojām tika, bet mājās, klusumā, bez veikaliem vai žurnāliem apkārt.

Atgriešanās ap 1980. gadu

Pagrieziens sākās septiņdesmito gadu beigās Amerikas Savienotajās Valstīs, kad pieauga interese par dzimtas pētniecību. Cilvēki gribēja iemūžināt savas ģimenes vēsturi ar fotogrāfijām un stāstiem. Ap 1980. gadu kāda sieviete no Jūtas pievērsa uzmanību ar desmitiem pašas veidotu ģimenes albumu, kuros viņa apvienoja fotogrāfijas ar tekstu un rotājumiem. Viņa atvēra veikalu tieši šādiem albumiem, un ideja iedzīvojās.

Astoņdesmitajos gados sekoja uzņēmumi, kas pārdeva albumus un materiālus mājas demonstrācijās, kur varēja arī iemācīties, kā veidot lapu. Svarīga bija atziņa, ka lēts papīrs un līme bojā fotogrāfijas. Bezskābes papīrs, droša līme un nebalējošas pildspalvas kļuva par jauno standartu, tāpat kā kvadrātveida formāts 30,5 × 30,5 cm (12 × 12 collas).

Industrija deviņdesmitajos

Deviņdesmitajos gados skrapbukings Amerikā izauga par vienu no visstraujāk augošajiem hobijiem. Parādījās žurnāli, specializēti veikali, izstādes un bezgala daudz jaunu produktu: dizaina papīrs, uzlīmes, zīmogi, embellishments (nelieli rotājumi, piemēram, podziņas un brads). Skrapbukotāji pulcējās uz *crops*: vakariem vai nedēļas nogalēm, kad pie galda, pilna ar mantām, visi kopā līmēja.

Caur šiem veikaliem, žurnāliem un vēlāk internetu hobijs pārceļoja uz Eiropu, arī uz Nīderlandi un Beļģiju. Tāpēc mēs joprojām lietojam tik daudz angļu vārdu. Pēc lielā uzplaukuma veikalos kļuva klusāk, un krietns daļa specializēto veikalu atkal pazuda, taču pats hobijs palika.

No digitālā līdz žurnālošanai

Līdz ar digitālo kameru radās arī digitālais skrapbuks: lapas, ko veido datorā ar digitālu papīru un rotājumiem un pēc tam izdrukā. Tajā pašā laikā radās tiešsaistes forumi un blogi, kur skrapbukotāji rādīja savus darbus un izaicināja cits citu ar skicēm un tēmām.

Ar tādiem sociālajiem tīkliem kā Pinterest un Instagram viss atkal mainījās. Radās jaunas formas, kas ir tuvas vecajam albumam: junk journal, kas veidots no papīra atlikumiem, art journal un bullet journal. Daudzi atklāja līmēšanu caur izrotātu plānotāju, nevis caur fotoalbumu. Savā ziņā hobijs tā ir atgriezies pie saviem pirmsākumiem: grāmata, pilna ar atgriezumiem, bildītēm un paša vārdiem.

Kāpēc vēsturnieki ilgi neņēma skrapbukus vērā

Ilgu laiku skrapbukus neuztvēra nopietni. Tos uzskatīja par sieviešu un bērnu laika kavēkli, kas veidots no vienreizējiem iespieddarbiem: kartītēm, reklāmām, izgriezumiem. Arī arhīvi ar tiem īsti nezināja, ko darīt. Albumu ir grūti saglabāt: trausls papīrs, dažādi materiāli sajaukti kopā, līme, kas atlīmējas vai maina krāsu, un muguriņas, kas izspiežas. Turklāt tie neiederas nevienā plauktiņā: tā nav ne vēstule, ne grāmata, ne fotokolekcija.

Šis priekšstats ir mainījies. Vēsturnieki, bibliotekāri un restauratori tagad redz, ka albumi parāda to, kā trūkst oficiālajos avotos: kā dzīvoja parasti cilvēki, kas viņiem šķita skaists, kādas izrādes viņi apmeklēja un ko viņi mīlēja. Vārdi un datumi fotogrāfiju otrā pusē palīdz dzimtas pētniecībā, un ielas fotogrāfija parāda, kā tā izskatījās, pirms to noasfaltēja. Arī šādas grāmatas secība un saturs kaut ko pasaka, tāpēc muzeji tās labprātāk glabā veselas.

Ko tas nozīmē tavai grāmatai

Grāmata, ko tu veido tagad, pēc simt gadiem pati būs vēstures daļa. Tam palīdz dažas lietas:

• Līmē ne tikai fotogrāfijas, bet arī īstas lietas: ieejas biļeti, paziņojumu par bērna piedzimšanu, ielūgumu.
• Pieraksti klāt, kas, ko, kur un kad. Fotogrāfija bez vārdiem nākamajai paaudzei ir mīkla.
• Raksti ar roku. Tavi mazbērni vēlāk atpazīs tavu rokrakstu uz citiem papīriem.
• Izvēlies materiālus, kas labi saglabājas, lai tavas lapas neaiziet postā kā daudzi veci albumi.

Ja gribi būt drošs, ka tava grāmata nepazudīs, ieskenē to arī. Tad tā saglabāsies, pat ja papīrs kādreiz padosies.