Kāpēc skrapbukings var dot mieru un gandarījumu

Ja kādreiz esi pavadījis pēcpusdienu pie galda ar fotogrāfiju kaudzi, šķērēm un līmes burciņu, tu šo sajūtu pazīsti. Laiks aizskrien, telefons stāv kaut kur citur, un pēc tam daudzi jūtas mierīgāki nekā sākumā. Skrapbukings un žurnālu veidošana skar dažas lietas, kas daudziem patīk: darīt kaut ko ar rokām, atskatīties uz piedzīvoto un pierakstīt savas domas uz papīra.

Tālāk lasi, kas ir zināms par rokdarbiem un labsajūtu, ko ar tavām atmiņām dara lapas veidošana un kā saglabāt to nomierinošu.

Kas ir zināms par rokdarbiem un labsajūtu

Radošas nodarbes jau sen saista ar atslābināšanos. Mākslas terapija, kurā cilvēki strādā ar attēliem un materiāliem, nevis tikai runā, ir atzīta profesija. Arī atmiņu grāmatas ar fotogrāfijām un priekšmetiem dažkārt izmanto aprūpē, piemēram, sērās un darbā ar cilvēkiem ar demenci, kur tās var palīdzēt atsaukt atmiņā pagātni.

Pētījumi par radošām nodarbēm bieži rāda, ka cilvēki pēc tām jūtas mierīgāki un labāk. Taču pētījumi ļoti atšķiras pēc uzbūves un apjoma, un tie nepierāda, ka skrapbukings novērš veselības problēmas. Tāpēc esi piesardzīgs ar skaļiem solījumiem. Ko gan var teikt: daudzi skrapbukeri, ļoti dažādās valstīs, to izjūt kā nomierinošu.

Kāpēc tas var nomierināt? Lomu spēlē dažas lietas:

• Tava uzmanība ir pievērsta vienai lietai. Nomērīt papīru, apgriezt fotogrāfiju, izvēlēties krāsu: tas prasa tieši tik daudz koncentrēšanās, lai domas uz brīdi atpūstos.
• Tavas rokas ir aizņemtas. Griešana, plēšana un līmēšana ir mierīgas, atkārtotas kustības.
• Tu kaut ko pabeidz. Gatava lapa bieži dod lielāku gandarījumu nekā vakars, pavadīts ritinot ekrānu.
• Nav pareizi vai nepareizi. Tev nav jāprot zīmēt; runa ir par tavu stāstu.

Daži skrapbukeri to sauc par apzinātības formu. Tam nav obligāti jāpielīmē etiķete, taču līdzība ir: tava uzmanība ir šeit un tagad, pie papīra tev priekšā.

Iemūžināt atmiņas un atskatīties

Fotogrāfiju telefonā uzņem ātri un ātri arī aizmirsti. Fotogrāfiju, ko izvēlies, izdrukā un kurai atrodi vietu lapā, tu izdzīvo vēlreiz. Tu domā par to, kas notika, kas bija klāt un kā tas jutās. Šī atcerēšanās palīdz atmiņai palikt dzīvai.

Daudzi skrapbukeri pamana, ka lapa raisa vairāk nekā attēls viens pats. Muzeja biļete, salvete no restorāna vai lapa, ko pacēli no zemes ceļā, atgriež noskaņu, ko fotogrāfija nenotver. Kad pēc gadiem tādu grāmatu atver, pēkšņi atkal esi tajā ielā vai pludmalē.

Tam ir arī puse, kas sniedzas tālāk par tevi pašu. Skrapbuks ir gabaliņš ikdienas dzīves, ko tu nodod tālāk. Tāpēc droši raksti ar savu roku: tas, kurš to vēlāk lasīs, atpazīs tavu rokrakstu. Un neglabā tikai lielos mirkļus. Tieši parastās dienas vēlāk bieži ir visjaukāk pārlasīt.

Starp citu, tev nav jāiemūžina tikai skaistas lietas. Lapa par grūtu laiku, piemēram, slimību vai periodu, kad tavs bērns daudz bija mājās, var būt tikpat vērtīga. Dažreiz lapa ir mazāk par fotogrāfiju un vairāk par sajūtu, ar kādu to veidoji.

Žurnāla rakstīšana, lai iztukšotu galvu

Rakstīšana ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā izlikt ārpus sevis to, kas griežas galvā. Daudzi pamana, ka tad, kad tas ir uz papīra, viņi var uz to paskatīties, nevis būt tā iekšā. Tas dod distanci un dažkārt arī pārskatu.

Tam nav jābūt rakstniekam. Pareizrakstība, teikumu uzbūve un skaisti formulējumi nav svarīgi; neviens cits to nelasa. Raksti tā, kā runā. Ar dažām minūtēm dažas reizes nedēļā jau pietiek, lai saprastu, vai tas tev kaut ko dod.

Nezini, ar ko sākt? Pamēģini kādu no šiem jautājumiem:

• Ko es tagad jūtu, un kāpēc?
• Par ko es šodien esmu pateicīgs?
• Kas mani jau kādu laiku nomāc?
• Ko es šonedēļ noteikti negribu aizmirst?

Un ja nu tavs žurnāls pēkšņi ir pilns ar skumjām? Tā notiek ar daudziem, piemēram, pēc šķiršanās vai zaudējuma. Tas nekas. Žurnāls drīkst būt godīgs, un tas, kurš vēlāk to pāršķirsta, bieži ierauga, cik tālu ir ticis.

Negribi šīs smagās domas starp savām skaistajām lapām? Tad uzraksti tās uz atsevišķas lapas. Daži pēc tam to saplēš gabaliņos, un viņiem tas nāk kā atvieglojums. Citi pieraksta tikai īsu teikumu, piemēram, „tas ir beidzies”, un pārējo atstāj ārpus grāmatas. Izvēlies to, kas der tev. Starp citu, jautra uzlīme vai washi tape (dekoratīvās papīra līmlentes) strēmelīte uz smagas lapas var palīdzēt to padarīt mazliet vieglāku.

Ekrāna laiku nomainīt pret papīru

Tavs telefons glabā tūkstošiem fotogrāfiju, bet tu tās reti pārskati. Turklāt viss, kas saglabājas automātiski, drīz šķiet mazāk tavs. To, ko izgriez un ielīmē ar savām rokām, nevar vienkārši rediģēt vai izdzēst. Tas paliek tāds, kāds bija, un tas dod citādu vērtību.

Skrapbukinga vakars ir arī vakars bez ekrāna. Nekādu paziņojumu, nekādas bezgalīgas citu cilvēku dzīves plūsmas. Droši noliec telefonu citā istabā vai izmanto to tikai, lai pirms drukāšanas izvēlētos fotogrāfijas.

Tas nenozīmē, ka digitālais ir aizliegts. Daudzi skrapbukeri to apvieno: viņi sakārto fotogrāfijas datorā un pēc tam turpina darbu uz papīra. Galvenais, lai pati veidošana kļūst par mierīgu brīdi.

Vai tā ir terapija?

Nē, ne ārstēšanas nozīmē. Skrapbukings var palīdzēt atslābināties, sakārtot domas un atrast vietu atmiņām. Daudziem tas ir veids, kā izlādēties, un dažkārt veids, kā tikt galā ar skumjām. Taču tā nav ārstēšana, un tā neaizstāj ģimenes ārsta, psihologa vai terapeita palīdzību. Ja ilgāku laiku tevi moka nomāktība, trauksme vai stress, meklē profesionālu palīdzību.

Taču tas var būt jauks papildinājums. Ir vadītas grupas, piemēram, slimnīcās vai atbalsta centros, kur cilvēki kopā raksta žurnālus vai veido kolāžas. Tur satiekas saruna un rokdarbs. Ja jau ārstējies, pārrunā ar savu speciālistu, vai tavs žurnāls tur var palīdzēt.

Ja pamani, ka lapas veidošana tevi tieši padara nemierīgu vai nomāktu, piemēram, tāpēc, ka vecas atmiņas raisa pārāk daudz? Uztver to nopietni. Noliec to uz brīdi malā, parunā par to ar kādu, kam uzticies, un meklē palīdzību, ja tas nepāriet.

Kā saglabāt to nomierinošu

Hobija, kas tev nāk par labu, risks ir tas, ka tas kļūst par pienākumu. Tu redzi citu brīnišķīgās lapas, ar savu albumu atpaliec par mēnešiem, un pēkšņi tas šķiet kā mājasdarbs. Palīdz dažas lietas:

• Sāc ar mazumiņu. Ar papīru, šķērēm, līmi un dažām fotogrāfijām var tikt ļoti tālu. Vairāk materiālu nāks vēlāk, kad zināsi, kas tev patīk.
• Atvēli tam pastāvīgu vietu un laiku. Kluss stūrītis un, piemēram, noteikts vakars nedēļā to padara par ieradumu, ko gaidi ar prieku.
• Palaid vaļā nokavēto. Nav jāstrādā hronoloģiski. Sāc ar fotogrāfijām, kas tevi šobrīd aizkustina visvairāk.
• Nesalīdzini. Citu lapas ir iedvesma, nevis mērauklа. Tu drīksti pārņemt ideju un padarīt to par savu.
• Beidz, kad vairs nav jautri. Puslapa drīkst nogulēt nedēļu.
• Pamēģini kopā. Ar draudzeni, bērnu vai skrapbukeru grupu pie viena galda ir omulīgi, un jūs mācāties cits no cita.

Un galvenais: tam nav jābūt skaistam. Šķība fotogrāfija, traips vai pārsvītrots vārds pieder pie grāmatas, kas veidota ar rokām. Svarīgi ir tas, ka tu to izbaudīji un ka atmiņa būs arī vēlāk.